Ir grūti ticēt, vēl viens gads ir beidzies. Pēdējos 10 mēnešos ir bijusi pamatīga ietekme uz mani. Šajā laikā es biju liecinieks manu ģimeni, sabiedrību un valsti visiem jāveic ievērojamas pārmaiņas. Atstājot izlaidums puses pagājušā gada jūnijā, drauga māte pagriezās pret mani un teica: "Šķiet, tāpat beigās laikmets", ko es paraustīja plecus norauj laikā, bet turpmākajos mēnešos, šī frāze likās iemiesot, ja ne kodificēt, katra doma man iet cauri.

Es noskatījos mana valsts apskāviens ", cerību un pārmaiņas", kā mēs sākām paciest to, kas var kļūt par vienu no sliktākajiem ekonomiskās krīzes ietekmē mūsu valstī kopš Lielās depresijas. Es noskatījos manas mājas kopiena, stāvoklis Mičigana, jāiziet milzīgas bailes un šaubas par tā ražošanas dzīvotspēju. Lielākā daļa dziļi un izteikts manā ikdienas dzīvē, tomēr bija liecinieki tēva attīstību vai regresijas ar drosmīgo cīņas ar aizkuņģa dziedzera vēzi no 4 jūlija līdz pagājušā gada martā.

Visās šīs pieredzes, es sapratu, cik svarīgi vārdi cerību un pārmaiņas tiešām ir. Pārmaiņas ir kaut kas nemainīgs. Vai tas ir liela vai maza mēroga, nekas nemainīsies, un izmaiņas būs vienmēr būt kopā ar mums. Tajā pašā laikā mums visiem ir jābūt uzmanīgiem un saglabāt cerību. Mums ir pamosties katru rītu ceru, ka katra jauna diena mums ļaus dzīvot vairāk mīlestības vairāk atrisināt mūsu problēmas un meklēt pret gaišāku nākotni.

Anthony Baron ir otrā kursa students klavieru un balss veiktspējas lielākas.